Archive for the ‘ itāļu ’ Category

pavedinošā pasta

Šo ēdienu gatavojot, iedvesmojos no jaunā pieveduma mūsu grāmatplauktam – The two-week Detox Diet. Tur bija recepte, kurā tagliatelle makaroni (man kauns tā teikt, bet letiņam nekas cits neatliek) apvienoti ar strēmelītēs sašķēlētu cukini, burkānu un ķiploku eļļu piedevām. Lakoniski un skaisti. Gribējām jau iepirkt sastāvdaļas, bet secinājām, ka Rimi ir tikai viena ražotāja tagliatelle un tā bij stipri padārga. Tieši tik padārga, lai sagribētos īstus pastas svētkus – metām burkānrecepti pie malas, ņēmām olīvas, mazos ķirštomātiņus, pašbrūvēto bazilika eļļu, mīļu vīnu un ķērāmies pie darba.

2 porcijām mums vajadzēja:

tagliatelle makaronus (apm. 200 g)
1 cukini
sauju ķirštomātiņu
sauju zaļo olīvu
3-4 ķiploka daiviņas
olīveļļu (ideālā gadījumā  – spēcinātu ar baziliku)
sāli, (svaigi maltus) melnos piparus, baziliku, oregano

Darbības elementāras – ar dārzeņu mizojamo nazīti sašķēlē cukini plānās, garās strēmelēs, met vārošā  sālsūdenī, pagaida, līdz ūdens atkal uzmet burbuli un ļauj vēl 30 sek. pavārīties. Tad nokāš un noskalo ar aukstu ūdeni.
Es jau nu ieteiktu ūdeni neliet izlietnē, bet pārliec citā katliņā un tur novārīt makaronus. Mūsējie vārījās tieši 7 min.
Kamēr vārās makaroni, tomātiņus sagriež uz pusēm, olīvas arī.
Nomizo un izspiež ķiploku.
Pannā sakarsē olīveļļu, pievieno ķiplokus, oregano un baziliku (ja kaltēti).
Pakarsē pusminūti, jāuzmanās, lai ķiploks nesāk degt, citādi paliks rūgts un negaršīgs.
Pievieno cukini, makaronus, olīvas un tomātus, visu samaisa un pakarsē 2-3 min, līdz visas garšas savilkušās, pāris reižu uzmanīgi apmaisot.
Liek šķīvjos, pārslaka ar bazilika eļļu un paceļ vīna glāzi par savām lieliskajām kulinārija prasmēm.

Zemstrīpas piezīme:

Man īsti nesanāca skaistas un vienādas tās cukini lentas, nākamreiz varbūt vienkārši sagriezīšu pusmēnešos un miers. Bet varbūt nepadošos, saņemšos un viss izdosies.
Ideālā variantā gribētos likt svaigu baziliku klāt. Un varbūt nedaudz ciedru riekstu. Bet nu pieņemsim, ka, kas par daudz, tas par skādi, laba daudz nevajag un ko tur vēl. Lai sirdij un siekalu dziedzeriem mierīgāka dzīve.
Un vēl – smukā tagliatelle bija patiešām labs pirkums. Žēl, ka nenobildēju iepakojumu, tagad tā īsti nemāku pat kārtīgi ieteikt. Bet iesaku tāpat!
Tad nu – par maziem svētkiem! Labu.*

 

Smārta picas noslēpums


Kaut kā tā ir iegājies, ka par visiem mīklas izstrādājumiem (jo īpaši, ja tie ir jāraudzē), mūsmājās atbild Smārts. Un labi (un loģiski) ka tā, jo viņam patiešām izdodas.
Vissmalkāk viņam izdodas cept picas, tie parasti ir tādi mazie svētki. Vispār jau vīrietis virtuvē ir laba lieta. ļoti laba. :)
Jā, bet par picu lai stāsta pats Smārts, jo skuķi tikai padod instrumentus:
Picas mīkla

Vajag:
450g kviešu miltu
14g sausā rauga vai ~25g “slapjā”
~150-200 ml ūdens

Mīklas pagatavošana
Ieber vai sadrupina raugu nelielā trauciņā, tam uzlej aptuveni 75 ml silta ūdens. Ļauj 15 minūtes raugam uzbriest.
Lielākā bļodā ieber miltus, uztaisa iedobīti, tajā ielej izšķīdušo raugu un ar koka karotimaisa – uzmanīgi, citādi milti birs pa malām.

Ļoti apdomīgi, turpinot maisīt, pa nelielām porcijām lej klāt ūdeni. Šī ir pati atbildīgākā daļa visā mīklas pagatavošanā, jo ir svarīgi nepieliet par daudz ūdens, citādi mīkla kļūs pārāk šķidra. Vajag panākt to pirmo momentu, kad mīklu var vienā gabalā paņemt rokā, uzlikt uz galda un turpināt
mīcīt. Tad ūdeni vairāk nevajag.
Tātad, mīklu uzliek uz galda un mīca.

 

 

 

 

 

Es parasti izveidoju garu “desu” un tad to ar apakšdelmu spaidu, pārloku uz pusēm un atkārtoju – šādi
kādas 10 minūtes, bet var arī ilgāk. Gala rezultātā sanāk viendabīga elastīga masa.

 

Mīklu liek atpakaļ lielajā traukā, pārliek pāri tīru dvielīti un ļauj

mīklai uzrūgt. Parasti pietiek ar vienu stundu.

Tagad pati pica.

Taisot pilno porciju mūsu 32cm diametrā lielajā picas pannā, pica
sanāk ļoti liela un bieza, tāpēc parasti mēs atdalām kādu mazāku
gabaliņu no mīklas un to pieglabājam hermētiskā trauciņā ledusskapī
citai dienai. Jā, šo mīklu var mierīgi dažas dienas uzglabāt
ledusskapī, kur tā vēl pat mazliet rūgst.

Mīklu klāj pannā. Mēs to darām ar pirkstiem. Mīkla parasti sanāk ļotielastīga, tāpēc to var uzklāt plānu jo plānu. Kad tas ir paveikts, ļoti iesaku vēl kādas 10 minūtes ļaut šai uzklātajai mīklai vēl uzbriest – tā tā sanāks kraukšķīgāka.

 

Pa to laiku var sagatavotpildījumu – ļoti dīvaini skan šis vārds lietām, ko picai smērē un liek virsū :)

Pildījums.

Jāsāk ar mērcēm. Protams, tomātu mērce vai kečups, tas pirmkārt.



 

 

 

Otrkārt, iesaku šādu ķiploku mērcīti:

– Dažas ēdamkarotes Franča gavēņa majonēzes
– Izspiesta viena paliela ķiploka daiviņa
– Tējkarote sinepju
– Olīveļļa – kādas 1-2 ēdk.Visu sablendē un klāj virsū tomātu mērcei.

Tālāk jau te viss ir atkarīgs no gatavotāju gaumes.

Mēs uz picas liekam daudz plānu tomātu šķēlīšu, zaļās olīvas un jau pēc izvilkšanas no krāsns – svaigas spinātu vai rukolas lapiņas. ja to nav, tad:

 

 

 

1) spinātu vietā var pagatavot spinātu mērci – mazā katliņā uzsilda olīveļļu, met iekšā pāris saldēto spinātu kubiņu, sauju kapātu saules tomātu un nedaudz ūdens. visu kārtīgi samaisa un uzkarsē.

2) var izvēlēties tādu kā džankfūdīgāku toppingu – garšvielās apceptas sīpolu ripiņas, saulespuķu sēkliņas un sojas cīsiņu šķēlītes vai tofu (cepšanas beigās nokaramelizējot ar sojas mērci)

 

 

Beigās uz pildījuma liek garšvielas. Ļoti klasiski iesaku raudeni, pārējais jau
atkal ir brīva improvizācija.

Un, visbeidzot, liekam iekšā uzkarsētā cepeškrāsnī – kādos 220 grādos
būs labi – un cepam 15-18 minūtes. Ja ir uzliks bagātīgāks pildījums,
tad jācep, loģiski, ilgāk.

Kad gatavā pica ir izņemta, to var apslacīt ar olīveļļu. Man gan tas
bieži aizmirstas un tāpat ir ļoti garšīgi.

Labu apetīti :)

spagetti ar dārzeņu mērci

Dienās, kad nav jārakņājas pa dārza labumu krājumiem un noputējušām grūbu burkām, mums ļoti patīk lutināties ar Āzijas  (pārāk plašs jēdziens, jā) vai itāļu virtuves ēdieniem. Stirfrajs jau nesen bija, tagad par tiem itāļiem.
Šis nu reiz ir ļoti elementārs un klasisks ēdiens, bet tomēr pastāstīšu, ko liku katliņā. Tātad, divām porcijām mums vajadzēja:

spagetti (izmantoju puspaciņu)
1/2 baklažāna
1/2 cukini
300 – 500 g tomātu (ja svaigus, tad jānoņem miziņas, man bij bundžu)
sauju olīvu
4-6 saulē kaltētos tomātus (tomāti eļļā būtu sulīgāki, man bija bez)
2 ēd. k. kaperu
4 ķiploka daiviņas
olīveļļu
sauju svaigu bazilika lapiņu
sāli, svaigi maltus melnos piparus

Novāra spagetti al dente.

Dārzeņus sagriež nelielos kubiņos. Turpināt lasīt

polenta

Ar mistisko polentu pirmo reizi saskāros jau pirms kādiem gadiem, kad tulkoju rumāņu filmu, kurā polenta kā īpaši tradicionāls ēdiens figurēja sarunās. Es kā ūbercentīgs zubrenieks centos uzrakt, kas tas īsti ir un kā pie mums to sauc. Toreiz uzzināju tikai to, ka tas ir kkas no kukurūzas putraimiem un ka mums tam cita vārda nav. Tātad – polenta ir polenta.

Pēc kāda laika satiku rumāņus LV un viņiem nojautāju, kas tas par zvēru. Viņi, protams, nezināja.  Vēl pēc kāda laika satiku rumāņus Turcijā un jautāju, kas tas tāds ir. Viņi nezināja. Toties turpat uzradās izpalīdzīgi itāļi, kas zināja gan, jo izrādās, ka tas tomēr ir viņu ziemeļpuses tradicionālais ēdiens. ahā!

Pirmo reizi kukurūzas putraimus zem nosaukuma polenta ēdām Kijevā, kad staigājot pa lielveikalu, uzdūros jau zināmajam nosaukumam (tikai ātri vārāmam)  un beidzot gribēju noskaidrot, kas tas ir.
Izvārīju pēc instrukcijām kā parastu putru. Nebij ne vainas, bet nu ūbergaršīgi arī ne.
Daļa putraimu nonāca līdz mājām, bet tur tos nesagatavotus pārsteidza pārtikas kodes un nokoda vienā setā.
Un tad, rau-re, pamanīju, ka mums tak’ arī tādus pārdod. Iegādājām.
Tā nu tā manta mums plauktā glabājās līdz šainedēļai, kad joprojām caurskatot krājumu plauktus, nolēmu sadūšoties un ķerties polentai klāt. Turpināt lasīt