Archive for the ‘ zaļi dzīvojam ’ Category

mans zaļais ūdensdārzs: rukola smird!

Nē, nepārprotiet mani, es esmu kvēlākais rukolas fans. parasti. Vasarā šķinām kā traki truši, ne rīta bez rukolas klēpja, pa taisno no dobes plūkta.
Bet tagad, kad esmu ķērusies pie visa kā diedzēšanas, ļoti sabozos uz savu vasaras draudzeni. Pareizāk sakot gan, sabozos pati uz savu lažu. Bet nu – visu pēc kārtas.
Kā īstens rukolas fans traki sapriecājos par tās dabūšanas cerībām arī ziemā. Tā kā  zaļie lapainīši skaitās visvairāk pesticīdotie dārzeņi no visiem un cena arī paranormāla, tad nolēmu, ka veikala rukolas mūsmājās nenāks.
Pāris stādiņu ienesu no dārza rudenī, bet tie ļoti ātri apvīta un bezmaz ielīda zemē atpakaļ. Tātad atliek diedzēšana. Turpināt lasīt

mans zaļais ūdensdārzs: redīss

Es jau te  iepriekš pļāpāju par diedzēšanu un tās jaukumiem. Tā kā turpinu diedzēt, tad turpināšu arī runāt.
Ja nu kāds grib diedzēt un nezina, ar ko sākt, es noteikti ieteiktu redīsu “Ķīnas roze”. Dīgst ļoti ātri, izdīgst gandrīz visas sēkliņas, nav īpaši cimperlīgs, sēkliņas lielas, apaļas (cauri platākām diedzējamā trauka šķirbām nebirs), želeja neveidojas, izskatās skaisti, garšo redīsīgi, svaigi, mazliet asi un visnotaļ pavasarīgi. Sēkliņas nopērkamas Biotēkā.
Diedzē tā: izlemj, cik daudz diedzēs (parasti uz paciņas rakstīts, kāds daudzums sēkliņu vajadzīgs attiecīgās firmas trauciņa aizpildīšanai), sēkliņas noskalo un iemērc uz nakti.
Ja izmanto bio-sperli diedzējamos trauciņus, sēkliņas var uzlikt uz restītes un vienkārši uzpildīt trauciņu tā, lai ūdens kārtīgi un pamatīgi nosegtu visas sēkliņas.
Tad no rīta sēkliņas kārtīgi  jānoskalo un  tad nu var likt diedzēties – slapjumā neturēt, bet 4-5 reizes dienā noskalot gan. Es vēl ieteiktu pulverizatoru iegādāt, tā var sēkliņas vienmērīgāk samitrināt.
Lietošanas pamācības iesaka pirmās dienas turēt sēkliņas tumsā, bet līdz ar pirmajām lapiņām likt gaišā vietā.
Vēl ir tāds ieteikums jau lietošanai gatavos diedzējumus uzglabāt ledusskapī (līdz pat vienai nedēļai). Bet nu mums pie loga ir tik auksti, ka rāmji pa nakti apledo no iekšpuses. Tā ka ledusskapis pat nav īsti nepieciešams.

Te man bildes no dažādām”Ķīnas rozes” redīsa diedzēšanas stadijām. Skaists, garšīgs un diedzēšanai pateicīgs bez gala i malas. Iesaku!

redīss "Ķīnas roze", mērcēšana

redīss "Ķīnas roze", 2. diena

redīss "Ķīnas roze", 4.diena

redīss "Ķīnas roze", 8.diena

redīss "Ķīnas roze", 11.diena

Oda Stokmanam

Iepriekš jau padalījos ar savu gaudu stāstu par vokpannu.
Pannu Smārts aiznesa atpakaļ un uzrakstīja iesniegumu, kuru solīja izskatīt kkādā laika periodā. Izskatīja aši un nosprieda, ka ražotāja vaina.
Pa nedēļu tā arī līdz centram nesanāca aizdzīvoties, tad nu braucām vakar. Sanāca neliela gaidīšana un klumzēšanās, jo bija jāsazvana visi menedžeri, bet beigu beigās mums naudiņu bet liekas tielēšanās atdeva skaidrā, zaļā formā. Paaaaldies!
Tā kā jau bijām uz vietas, nācās vien iet uz pārtikas nodaļu un cerēt, ka tur nekā īpaša nebūs. Bet BIJA GAN.
Tad nu tā – tramtararamram – Stokmanā ir dabūjamas rauga pārslas (nutritional yeast). Uhunah! Plauktā pie cukuriem, sāļiem un vēlsazinkā! Lūk!

Jau labu laiku lasu receptes, kur šad un tad pavīd ieteikumus pievienot šīs pārslas “sierīgas garšas iegūšanai” vai izmantot to kā uztura bagātinātāju – b vitamīnu un visa kā cita laba avotu. Bet nu protams, protams, mēs tik sērigauži noskatījāmies uz to visu, jo nevienā bodē iepriecinošas ziņas mums neizsniedza. Runā, ka kādreiz Biotēkā bijis, bet neesot īsti bijis pieprasījuma un tā arī izbijis.
Varbūt ne tā meklējām. Galu galā – mēs tik reti esam centrā, ka kas zina, varbūt visi ēd jau sen un pilnām mutēm. :)

Tā kā nekad nebijām tādu mantu garšojuši, bet jēga jau pārpriecāta, nācās kaut ko aši uzmeistarot ar jaunieguvuma piedalīšanos. Kamēr Smārts noņēmās ar kurināšanu, es uzmeistaroju sierīgus (!!!) radiatormakaronus. Bildes nav un nebūs, jo mēs pārāk aši visu norijām – izsalkums bija liels un jā – bija ļoti garšīgi. Bet sastāvadaļas bija šādas:
1/2 paciņa makaronu
1/2 bundža konservēto tomātu
1 ēd. k. tomātu pastas
1 sīpols
3 ķiplokdaiviņas
olīveļļa
oregano, sāls, pipari (man liekas, ka iemetu arī Tiger tomātgaršvielu)
3-4 ēd. k. rauga pārslu

Pannā uzkarsēju eļļu, apcepu sīki sakapātu sīpolu un ķiploku, pievienoju tomātus, karsēju uz vidējas liesmas, kamēr vārās makaroni (makaronus lielā sālsūdens daudzumā vārā, kamēr al dente).
Tad mērcei pievieno sāli, piparus, oregano, pāris karošu makaronūdens (ja gribas šķidrāku mērci), vēl kādas 5 min pakarsē, pievieno nokāstos makaronus, kārtīgi samaisa, noņem no uguns un iemaisa  rauga pārslas.
Liek šķīvjos un  uzkaisa vēl mazliet rauga pārslu.
Bija ļoti, ļoti gardi.

Un vakarā vēl sataisījām meksikānīgas vakariņas, kur atkal visur piedalījās tās pašas pārslas – versiju par tako zupu (ar lētajām, Maximā nopērkamajām sojas pārslām. jam!) un gvakamoli. Nevienam no šiem ēdieniem gan parasti sieru klāt neliek, bet mēs bijām satrakojušies. :D

Iešu paošņāt bundžu un padomāt jaunus pielietojumus.

Zemsvītras piezīme:
Tagad skatos, ka ir arī i-veikalā pirkumins.lv iegādājama šī lieta. Varbūt ir vēl kaut kur?

topinambūrs

Topinambūrs ir brīnišķīgi gards un veselīgs asteru dzimtas augs, kas vasaras laikā izaug apm. 2 m garš, rudenī zied dzelteniem ziediem un zem zemes veido ēdamus bumbuļus, kas ēdami visos iedomājamos veidos.
Par augsto uzturvērtību un vēsturi stāstos neizplūdīšu, to visu internetos var uzrakt piemēram šeit:
http://www.cetrassezonas.lv/lv/produkti/darzeni/ingredient.php?id=6400

Stāstīšu tik par saviem privātajiem novērojumiem. Tātad: stādāms pavasarī, neprasa neko, aug savā nodabā, bet vislabāk – saulainā vietā. Novācams vēlu rudenī, parasti pēc pirmajām salnām. Daļu var atstāt zemē un izrakt pavasarī. Runā, ka izturot līdz pat 30 grādu salu. Ja ziemā ir atkušņi – var iet un rakt laukā. Grūti uzglabājams, jo miza ļoti plāna un trausla.
Un vispār – vairums ļaužu topinambūru zina milzu izmēra un izslavētās audzelības dēļ, bet reti kurš zina, cik gards un daudzveidīgs  tas ir.

Pagājušajā gadā ap šo laiku uzzināju, ka tāds topinambūrs vispār eksistē. Man tobrīd bija jauna mīļākā ēdiengrāmata – Majas Sēderbergas “Veselīga dabas virtuve”, ko man dzimšanas dienā iedāvāja Kaila (paldies, Kaili!)
Sāku interesēties, kas tas tāds par murmuli un pēc kāda laiciņa pat ieraudzīju veikalā, iegādājām, nogaršojām un nolēmām, ka BŪS. (starp citu – neļaujiet veikalā nopērkamajiem fasētajiem topinambūriem sevi muļķot – dabā tik mazus un savītušus eksemplārus atrast grūti. Kā viņi izveido tik milzonīgu uzcenojumu, es arī nespēju saprast, jo topinambūrs patiesi prasa tikai un vienīgi vietu zem saules).
Visu ziemu perināju plānus kā iegūt topinambūru sev, pavasarī liku zemē, vasarā priecājos par zaļo, biezo, gandrīz necaurredzamo dzīvžogu, kas atdalījā zālājdaļu no dārziņa, rudenī – par dzelteno ziedu joslu un tagad – par kastu kastēm bumbuļainu gardumu.
Kā garšo topinambūrs? Laikam ļauži nav spējuši vienoties, jo rau re, kādi tik nosaukumi tam nav doti – Jeruzalemes artišoks, saldais kartupelis, zemes bumbieris un gan jau, ka ir vēl. Es teiktu, ka topinambūrs ir kraukšķīgs un sulīgs, pēc kraukšķa atgādina bumbieri, garša mazliet riekstaina,  bet svaiga.
Ļoti labi garšo svaigs – tāpat vien graužams, salātos, arī sulās.
Apcepts -sirsnīgi iesaku ar iepriekš minēto itāļu marinādi. Arī tāpat olīveļļā cepts būs īsti gards.
Ļoti sātīga un krēmīga sanāk topinambūru zupa, sautēti tie ir garrrdi, tāpat arī krāsnī cepti.
Dari, ko gribi – topinambūrs ir gards no abiem galiem un pa vidu – gards. :)

Zemstrīpas piezīme:
Tie austrumu gudreļi, kas zināja, kas tas topinambūrs tāds ir, mūs visu vasaru lamāja par vieglprātību tādu sērgu laist dārzā (topinambūrs ir aprbīnojami audzelīgs, vairojas kā vells un grūti kontrolējams, jo stiepj savus bumbuļus milzonīgā rādiusā un katrs bumbulis nākamajā gadā izaugs par milzeni) , bet rudenī, jauno ražu nogaršojot, prasīja maisņā līdzi kādu pārīti. Protams, ka dabūja vairāk, īgņas nelaimīgie.
Nezinu, kā nākamgad būs ar to “sērgu”, bet dārzam mums ir kapļi un zālājam – pļāvējs un trimmeris, gan galā tiksim. Vienu gan zinu – arī nākamgad vēlu rudenī vilksim kalošas kājās un iesim topinambūru medībās.
Visiem, kam ir kaimiņš vai kaut attāls rads, kas kādreiz sūdzējies par lielu augu ar dzeltenām puķēm, kas katru gadu neiznīdējāmi aug un aug – dodieties pie viņiem ar dakšām un spaiņiem un priecājieties arī jūs par šo vēlīno ražu un, ja kaut mazs zemes pleķītis to ļauj – kādu bumbuli pietaupiet pavasarim, sēklai.

manas wok’a nedienas

Pieņemu, ka daudziem jo daudziem lv iedzīvotājiem mājās rodami gan Rimi akciju naži, gan šķīvji, glāzes un pannas. Mēs neesam izņēmums (ja neskaita glāzes, jo tās jau sen kaputt) un priecājamies, ka tā.

Neatceros, kad bija tā akcija, kad varēja iegādāt Thomas pannas, bet manā atmiņā tas ir ielikts plauktiņā SEN. Līdz pat šī novembra sākumam mans ikdienas sabiedrotais virtuvē bija lieliskā, milzīgā panna no šīs kolekcijas. Tajā es cepināju rīta brokastu grauzdiņus, sautēju dārzeņus, vārīju zupas, cepu karpeļus un meistaroju nūdeļēdienus.
Tas bija parasts pirmdienas rīts un neviens nenojauta par briesmām, kas jau gulēja saritinājušās kkur virtuves kaktā. Ienācu virtuvē un sāku gatavot brokastis. Sagriezu maizīti, saliku eļlas un garšvielas pa rokai un sāku karsēt pannu. Joprojām viss kārtībā. Viss bija kārtībā līdz brīdim, kad gaisā sāka vēdīt ļaunu vēstošā piedeguma smaka. Tas bija noticis – piedegumdrošais pārklājums bija nogājis un pannas apakšu jau klāja piedegušu garšvielu, ķiplokgabaliņu un maizītes miziņa.  Mēs joprojām nespējam tam noticēt. :D
Bet ja pavisam nopietni, tiešām nespējām un es vēl pāris reižu piededzināju kartupeļus un citu dien’ atkal visa gardā stir-fry mērcīte palika pannas apakšā. Tad visbeidzot sākām domāt par jaunu pannu. Tā kā šo vēl var izmantot sautēšanai, zupām un tādām lietām, kuras nav jācepina, tad izlēmām par labu wok pannai. Tas ļoti labi saskanēja arī ar manu nesen uznākušo pieķeršanos austrumu virtuvei.  Sacīts – darīts!
Biju Stokmanā gadījuma pēc, parunājos ar ļoti zinošu pārdevēju un sapratu, ka tur ir ļoti plaša izvēle. Un tad nu kādā nejaukā dienā bijām ar Smārtu Rīgā un nolēmām doties pēc pannas. Uz to pašu Stokmanu.
Nu, jāsaka, ka cenas ir agonizējošas. Labākās pannas maksā apm. 70 -90 ls. Protams, ja ir iespēja tādu summu samaksāt, ir ļoti daudz racionālu punktu šādam pirkumam – ja izdala uz katru ēdienreizi, teiksim, piecus gadus uz priekšu (ja pieņem, ka laba čuguna panna kalpos vismaz piecus gadus), tad necik daudz tas nav. Vēl jāpiebilst, ka es patiešām gatavoju ēst vismaz trīs reizes dienā, lai gan ne vienmēr pannā, bet tomēr.
Lai nu kā, tomēr tā summa mūs sabiedēja un pēc ilgas blandīšanās pa veikalu un Smārta klienta kartes nokārtošanas  (jo tad pirmajā dienā 10% atlaide), beigās tomēr izrakām kkādu vidējas klases pannu (28 ls), kas likās gana laba. Kkas bija arī par zaļajiem materiāliem minēts un kas tur, kas tur. Vārdsakot – pirkām nost, jo naudiņa jau bija pirkumam atvēlēta un pannu vajadzēja.
Mājās ļoti priecīga pēc priekšrakstiem sagatavoju pannu – nomazgāju siltā ūdenī ar maigu mazāgjamo līdzekli (mums ir bio-šmio līdzeklis, kas piemērots pat septiskajām tvertnēm) , noslaucīju ar mīkstu drāniņu (!!) un liku karsēties uz piemērota izmēra riņķa. Karsēju, kamēr uz pannas uzpilināts ūdens momentā iztvaikoja. check! tad ielēju eļļu (wokam vispiemērotāko – zemesriekstu) un karsēju, kamēr iemests baklažāna gabaliņš sāka čurkstināties (check!). Tas, protams, bija sekunžu jautājums. Tad metu iekšā visu pārējo un laimīgi grozīju un domāju par gardo ēdienu, ko jau pēc pāris minūtēm baudīsim. Kad dārzeņi bij izcepušies, pievienoju rīsu nūdeles un pašās biegās ielēju sojas mērci un aso čilli/ķiploku mērci. Un TADADA-DĀ! Ar slaiku loku degunā ieurbās deguma smārds. Mērce bij piedegusi pannas apakšā un pie tās – nūdeļu gabali, kas nebija nomazgājami. Nācās vien savu jauno, nepiedegošo pannu mērcēt.
Vainoju pati sevi un pretēji visam zināmajam un recepšvideo novērotajam (un konkrētā pannu modeļa ražotāja ieteiktajam) nolēmu, ka šī panna nav paredzēta mērces pievienošanai cepšanas laikā – sak, apcep dārzeņus un savu sojas mērci piedzer klāt kaut no pudeles. Nu labi, cepu tikai dārzeņus. DADADA-DĀ! Degums  pa visu pagastu.
Ak jā, un pirmajā reizē panna nelāgi smirdēja. Vēlāk atklāju, ka tas tāpēc, ka no apakšas nolobījies pārklājums un piededzis pie plīts. No plīts to grūši nācās nodabūt nost. Piebildīšu, ka panna, protams, ir paredzēta visu viedu plītīm, pat indukcijas ieskaitot.
Fūrija manī sāka mosties jo aši un Smārts kā ideālu pilns cilvēks jutās piesmiets bezgala. Tad nu šodien viņš dodas ar čeku, pannu (kurai ļoti labi var redzēt piedegušo pleķi, ko nav iespējams nomazgāt bez beršanas ar metāla šrubi, ko, protams, nedrīkst darīt) un sašutuma pilnu sirsniņu uz Stokmanu pēc taisnības cīnīties. Kopš pirkuma pagājušas 2 dienas, kas patiesībā nav pārāk svarīgi, jo pannai ir divu gadu garantija.

Es, protams, domāju par to, kā varēju no šādas vilšanās izvairīties. Pirmā doma – vajadzēja kārtīgi izokšķerēt visus interneta un parastos veikalus, forumus un visu, ko vien var pirms tāda pirkuma veikšanas.
Tad es būtu uzzinājusi, ka panna Stoķī ir ar 10 ls uzcenojumu (vismaz ar dažiem i-neta veikaliem salīdzinot), ka par to ir pat dažas labas atsauksmes un ka ražotājs skaitās krutais šefpavārs ar zaļās domāšanas ievirzi, izmanto ootreizējās pārstrādes materiālus un vispār ir jauks onka. Vai tas man būtu ko līdzējis? Nezinu gan.
Toties par dārgo čuguna pannu, no kuras novērsāmies dārdzības, smaguma un it kā šķietamās neparocības dēļ, visas atsauksmes bija satriecoši labas. Protams, ASV tiek minēta lieliskā cenas un kvalitātes attiecība. Uz mums tas neattiecas kārtējā neloģiski augstā uzcenojuma dēļ. Bet nu labi, lai būtu.
Tā, lūk, draugi. Pagaidām no stir-fry for me.

mans zaļais ūdensdārzs: diedzējamie trauki

Protams, ka diedzēt var ļoti vienkārši, izmantojot kādu lēzenu trauku un sēkliņas regulāri skalojot. Bet, tā kā man gribas diedzēt daudz, gribējās samazināt ķēpu līdz minimumam (lietojot traukus, nav jākrāmējas ar sietiņu un sēklu pārbēršanu). Bez tam, diedzējamie trauki izskatās glītāk un ir daudz kompaktāki.

Nu jau sākas mana otrā diedzēšanas ziema un šogad esmu nolēmusi pieķerties šim pasākumam daudz pamatīgāk.

Taisnību sakot jāsaka gan, ka arī pagājušajā ziemā biju pietiekami apņēmīga, pat iegādāju diedzēšanas trauku ar trim stāviem. Lūk, šādu:
http://www.bioteka.lv/lv/2009/01/20/bavicchi-geo-%E2%80%93-vitaminu-darzs-uz-virtuves-palodzes/

Smuks, ērts, gaumīgs utt. BET vienā jaukā dienā mana mīļā Keta, iedama ķeksēšanas izlūkos pēc savas iecienītās lucernas/alfa-alfa dīgstiem, visu trauku noķeksēja uz zemes un nolauza kkādu vienu štruna ļuŗķi, kura dēļ diedzējamos stāvus pamatnes traukam var tikai pielīmēt. Tas, savukārt, nozīmē to, ka apakšu nekad nevarēs kārtīgi izšrubēt, tur sastāvēsies ūdens glumīgums un sapnis par veselīgu dzīvesveidu pārtaps kkādā domestos podlīdēju reklāmas rullītī. glargh. Tā es spriedu kkad uz pavasara pusi un diedzēšanai pieliku punktu.
Kad šoruden beidzās aktīvā dārza sezona un no vasaras zaļās dailes mums pāri palika tikai pāris kastes un podu zaļumu/garšaugu (nu labi, daudz kastu un podu :D ), atkal sāku domāt par diedzēšanas bonusiem. Un tādu ir daudz – tā ir meditatīva, patīkama nodarbe, ir mazliet tāda kā ķīmiķotāja sajūta arī. Vitamīnus, dzīvo uzturu, hlorofila pieplūdumu un garšas kārpiņu lutināšanu es pat tā īsti nemaz nesākšu iztirzāt.
Pirkt vēlreiz to pašu diedzējamo trauku negribētos – bija ļoti dārgs, maita (apm. 21 ls). Un jāatzīst, ka daļai diedzējamo sēklu diezgan nepiemērots. Redz, ir sēkliņas, kuras pēc uzdiedzēšanas pa vienam vien pavedienam var izņemt no kastītes un tieši tādas (iepriekš gan noskalotas) arī ēst (piem, lucerna, redīsi, brokoļi utt.). Tādām Bavicchi diedzētājs ir ideāli piemērots – liels, plašs un ar trauku noņemšanu vai pielikšanu var kontrolēt gaismas padevi.
Bet ir sēkliņas, kas dīgstot ap sevi veido tādu kā gļotainu šķdrumu, kas sasaista vienu dīgstu kopā ar pārējiem. Dīgsta galviņa ar jaunajām lapiņām ceļas uz augšu, bet dīgļapvalks un daļa saknītes paliek gļotās. Izklausās baismi, bet tā nu tas ir. Šādi rīkojas, piemēram, rukola, kressalāti un linsēklas. Noteikti ir vēl kādas, bet neesmu ar tādām saskārusies. Nu lūk, un šādus dīgstus vislabāk nogriezt ar šķērītēm. Reizēm no šāda tipa diedzējumiem “ražu” var novākt pat divreiz, jo pēc pirmo izdīgušo asnu nogriešanas sasparojas lēnākie un sāk rausties uz augšu.
Šiem diedzējumiem bavichi trauks nederēs, jo augsto malu dēļ grūti tikt klāt ar šķērēm un tad nu nākas skrubināt pa segmentam ārā un griezt jau ārpus trauka. Lieki teikt, ka tā ir ķēpu ķēpa.
Un tā kā man šogad nācās atklāt jaunas diedzēšanas opcijas (paldies, Keta), iepazinos ar vācu ražojumu Sperli bio-starter paveidu – mazām diedzējamām kastītēm (pirktas DEPO)

alfa-alfa/lucerna. pirmā un trešā diedzēšanas diena. ļoti garšo mūsmāju kaķim

Nekādas emancipācijas – parasts plastmasas trauciņš (omes teiktu – šālīte) ar iekšā iestiprināmu smalku restīti. Bet kā reiz tieši tāds arī ļoti noder tiem diedzējumiem, kas griežami.
Mīļie vācu zēni klāt pielikuši vienu no izsmeļošākajām un rūpīgājām pamācībām ever!  Man gan vācu val. zināšanas neļāva pilno spozmi baudīt, jo lv zēni uz tulkošanu nav pārāk čakli savukārt.  khm. khm. Bet nu tur tiek brīdināts par visām iespējamām lažām, ir arī diedzēšanas padomi, sēkliņu uzturvērtības salīdzinoša tabula, diedzēšanas ilgumu un grūtības pakāpes salīdzinājumi un visādas citādas visnotaļ patīkamas rūpes par pircēju. Komplektā ar necilo kastiņu nāk piecas mazas paciņas sēkliņu, komplekts maksā ap 4 ls.
Ak jā, un nesen reabilitēju veco diedzējamo kasti – vienu no traukiem uzliku virs bļodiņas un saliku rukolu diedzēties. Tagad tik vienīgā bēda, ka nevar klāt īsti tikt.

Rukola smukajā Bavicchi traukā. 6. diena

Bet nu plāns nākotnes diedzējumiem ir tāds: mazajās kastītēs diedzēšu sēkliņas, kuru dīgsti jāgriež ar šķērēm kā arī pavisam sīkās sēkliņas, kas bavicchi trauka notekgropēm reizēm iet cauri un aizskrien izlietnē. Un lielajā, skaistajā traukā diedzēšu lielus, skaistus dīgstus, tieksim, pupiņas, lēcas, redīsus un brokoļus. Tā, lūk.
Ak jā, aizmirsu vēl piebilst, ka gan Biotēkā gan Depo iegādājamas diedzējamās biosēklas no tām pašām trauciņu ražotājfirmām – ļoti laba  kvalitāte, smukas paciņas ar diedzēšanas pamācībām. Vēl esmu pirkusi sēklas Cenuklubā, bet tur bija slovēņu valodā uz paciņām viss un to es tomēr nesaprotu īpaši labi. un neredzēju arī nekādu sertifikātu virsū. biošmioeko es pati ar flomi arī varu uzrakstīt uz paciņas. Bet tur bij kkādas citas sēklas arī, un biosperli diedzējamie trauki arī, ja pareizi atceros.

Un vispār – dzīvojiet zaļi, draugi mīļie! :)

sārtais redīss "Ķīnas roze" 3. diena

ilgi,ilgi,ilgi dīgstošā, gardā rukola. 3. diedzēšanas diena