mana mazā vegatērija

Pieņemu, ka daudziem jo daudziem lv iedzīvotājiem mājās rodami gan Rimi akciju naži, gan šķīvji, glāzes un pannas. Mēs neesam izņēmums (ja neskaita glāzes, jo tās jau sen kaputt) un priecājamies, ka tā.

Neatceros, kad bija tā akcija, kad varēja iegādāt Thomas pannas, bet manā atmiņā tas ir ielikts plauktiņā SEN. Līdz pat šī novembra sākumam mans ikdienas sabiedrotais virtuvē bija lieliskā, milzīgā panna no šīs kolekcijas. Tajā es cepināju rīta brokastu grauzdiņus, sautēju dārzeņus, vārīju zupas, cepu karpeļus un meistaroju nūdeļēdienus.
Tas bija parasts pirmdienas rīts un neviens nenojauta par briesmām, kas jau gulēja saritinājušās kkur virtuves kaktā. Ienācu virtuvē un sāku gatavot brokastis. Sagriezu maizīti, saliku eļlas un garšvielas pa rokai un sāku karsēt pannu. Joprojām viss kārtībā. Viss bija kārtībā līdz brīdim, kad gaisā sāka vēdīt ļaunu vēstošā piedeguma smaka. Tas bija noticis – piedegumdrošais pārklājums bija nogājis un pannas apakšu jau klāja piedegušu garšvielu, ķiplokgabaliņu un maizītes miziņa.  Mēs joprojām nespējam tam noticēt. :D
Bet ja pavisam nopietni, tiešām nespējām un es vēl pāris reižu piededzināju kartupeļus un citu dien’ atkal visa gardā stir-fry mērcīte palika pannas apakšā. Tad visbeidzot sākām domāt par jaunu pannu. Tā kā šo vēl var izmantot sautēšanai, zupām un tādām lietām, kuras nav jācepina, tad izlēmām par labu wok pannai. Tas ļoti labi saskanēja arī ar manu nesen uznākušo pieķeršanos austrumu virtuvei.  Sacīts – darīts!
Biju Stokmanā gadījuma pēc, parunājos ar ļoti zinošu pārdevēju un sapratu, ka tur ir ļoti plaša izvēle. Un tad nu kādā nejaukā dienā bijām ar Smārtu Rīgā un nolēmām doties pēc pannas. Uz to pašu Stokmanu.
Nu, jāsaka, ka cenas ir agonizējošas. Labākās pannas maksā apm. 70 -90 ls. Protams, ja ir iespēja tādu summu samaksāt, ir ļoti daudz racionālu punktu šādam pirkumam – ja izdala uz katru ēdienreizi, teiksim, piecus gadus uz priekšu (ja pieņem, ka laba čuguna panna kalpos vismaz piecus gadus), tad necik daudz tas nav. Vēl jāpiebilst, ka es patiešām gatavoju ēst vismaz trīs reizes dienā, lai gan ne vienmēr pannā, bet tomēr.
Lai nu kā, tomēr tā summa mūs sabiedēja un pēc ilgas blandīšanās pa veikalu un Smārta klienta kartes nokārtošanas  (jo tad pirmajā dienā 10% atlaide), beigās tomēr izrakām kkādu vidējas klases pannu (28 ls), kas likās gana laba. Kkas bija arī par zaļajiem materiāliem minēts un kas tur, kas tur. Vārdsakot – pirkām nost, jo naudiņa jau bija pirkumam atvēlēta un pannu vajadzēja.
Mājās ļoti priecīga pēc priekšrakstiem sagatavoju pannu – nomazgāju siltā ūdenī ar maigu mazāgjamo līdzekli (mums ir bio-šmio līdzeklis, kas piemērots pat septiskajām tvertnēm) , noslaucīju ar mīkstu drāniņu (!!) un liku karsēties uz piemērota izmēra riņķa. Karsēju, kamēr uz pannas uzpilināts ūdens momentā iztvaikoja. check! tad ielēju eļļu (wokam vispiemērotāko – zemesriekstu) un karsēju, kamēr iemests baklažāna gabaliņš sāka čurkstināties (check!). Tas, protams, bija sekunžu jautājums. Tad metu iekšā visu pārējo un laimīgi grozīju un domāju par gardo ēdienu, ko jau pēc pāris minūtēm baudīsim. Kad dārzeņi bij izcepušies, pievienoju rīsu nūdeles un pašās biegās ielēju sojas mērci un aso čilli/ķiploku mērci. Un TADADA-DĀ! Ar slaiku loku degunā ieurbās deguma smārds. Mērce bij piedegusi pannas apakšā un pie tās – nūdeļu gabali, kas nebija nomazgājami. Nācās vien savu jauno, nepiedegošo pannu mērcēt.
Vainoju pati sevi un pretēji visam zināmajam un recepšvideo novērotajam (un konkrētā pannu modeļa ražotāja ieteiktajam) nolēmu, ka šī panna nav paredzēta mērces pievienošanai cepšanas laikā – sak, apcep dārzeņus un savu sojas mērci piedzer klāt kaut no pudeles. Nu labi, cepu tikai dārzeņus. DADADA-DĀ! Degums  pa visu pagastu.
Ak jā, un pirmajā reizē panna nelāgi smirdēja. Vēlāk atklāju, ka tas tāpēc, ka no apakšas nolobījies pārklājums un piededzis pie plīts. No plīts to grūši nācās nodabūt nost. Piebildīšu, ka panna, protams, ir paredzēta visu viedu plītīm, pat indukcijas ieskaitot.
Fūrija manī sāka mosties jo aši un Smārts kā ideālu pilns cilvēks jutās piesmiets bezgala. Tad nu šodien viņš dodas ar čeku, pannu (kurai ļoti labi var redzēt piedegušo pleķi, ko nav iespējams nomazgāt bez beršanas ar metāla šrubi, ko, protams, nedrīkst darīt) un sašutuma pilnu sirsniņu uz Stokmanu pēc taisnības cīnīties. Kopš pirkuma pagājušas 2 dienas, kas patiesībā nav pārāk svarīgi, jo pannai ir divu gadu garantija.

Es, protams, domāju par to, kā varēju no šādas vilšanās izvairīties. Pirmā doma – vajadzēja kārtīgi izokšķerēt visus interneta un parastos veikalus, forumus un visu, ko vien var pirms tāda pirkuma veikšanas.
Tad es būtu uzzinājusi, ka panna Stoķī ir ar 10 ls uzcenojumu (vismaz ar dažiem i-neta veikaliem salīdzinot), ka par to ir pat dažas labas atsauksmes un ka ražotājs skaitās krutais šefpavārs ar zaļās domāšanas ievirzi, izmanto ootreizējās pārstrādes materiālus un vispār ir jauks onka. Vai tas man būtu ko līdzējis? Nezinu gan.
Toties par dārgo čuguna pannu, no kuras novērsāmies dārdzības, smaguma un it kā šķietamās neparocības dēļ, visas atsauksmes bija satriecoši labas. Protams, ASV tiek minēta lieliskā cenas un kvalitātes attiecība. Uz mums tas neattiecas kārtējā neloģiski augstā uzcenojuma dēļ. Bet nu labi, lai būtu.
Tā, lūk, draugi. Pagaidām no stir-fry for me.