sildošie virumi
Jo aukstāks ārā, jo siltākam jābūt iekšā. Mājas piekurināšanas sapni esmu atmetusi jau sen, tad nu ķeros pie citādas sildīšanās. Un nē, tas nav saistīts ar pievēršanos drastiskai melnā balzāma diētai, lai gan, ja šāds laiks vēl ilgi pieturēsies, nāksies izmēģināt ne to vien.
Tātad esmu pārmetusies uz labi pārbaudītu un neticami daudzveidīgu kombināciju – lēcas&rīsi. Lēcu vietā reizēm iezogas kāds cits pākšaugs (bildē – zirņi), bet tas neko īpaši nemaina.
Shēma ir apmēram šāda:
Pannā uzkarsēju eļļu, tajā pacepinu kādu iecienītu indiešu garšvielu maisījumu – pēdējā laikā dālam paredzēto masalu (pirku Hanumanā uz Baronielas), piemetu vēl kumīnu un garam masala, un tad pāris sekundes pakarsēju. (vienmēr jāuzmana, lai nesāk degt).
Pievienoju kārtīgi noskalotus rīsus (es parasti izvēlos basmati/savvaļas vai brūno/savvaļas maisījumu) un lēcas (kādas vien sirds kāro, pēdējo rieiz taisīju melnās beluga lēcas. ļooooti garšīgi, tikai rīsi palika pelēki ļoti).
Mana ierastā proporcija ir 1 gl. rīsu un 1/2 gl. lēcu.
To kārtīgi samaisu un pievienoju ūdeni – 3.5 līdz 4 gl.(atkarībā no rīsu un lēcu veida), apmaisu, lai rīsi nepieraujas pie katla/dziļās pannas dibena un lieku vāku virsū. 15-20 min (un varbūt nedaudz ilgāk, ja savvaļas rīsi) un gatavs! Sāli piemetu pašās beigās, jo it kā pākšaugiem tā klājas.
Ja ir, pievienoju pāris ēdamkarošu kokosriekstu piena, tad sanāk krēmīgāk un sātīgāk.
Parasti vēl garšvielās (sabji masala) apcepinu mazus tofu kubiņus ar saulespuķu sēklām, pieleju sojas mērci, lai kraukšķis un to tad iemaisu rīsu/lēcu virumā. Un ir tik garšīgi un tik silti, ka prieks pašai un līdzēdājiem arī.
Labu*
pirms kokospiena un tofu
pēc kokospiena un tofu.
marta ram 