Archive for the ‘ pašmāju ’ Category

Atkalredzēšanās (ar skābenēm, pavasari un vispār) zupa

Labvakar, labrīt.

Tāds padrūms klusums te bij iestājies… varētu jau domāt, ka beidzot kotletīna trūkums licis man atmest pedāļus, bet nekā, dzīvs, vesels un joprojām sitas pa virtuvi. Tikai laika ļoti maz. Par ko arī sirsnīgi atvainojos.

Tātad, pavasaris klāt, kulinārā urdoņa pakrūtē joprojām dzīva un laiku pa laikam jau kaut kas arī jāēd, par spīti tam, ka blogā tas tāpat nav redzams.

Vakar, piemēram, ēdām skābeņzupu. Dārzā jau pamatīgi saaugušas un pa laikam mestas salātos, bet zupā skābenes, ja godīgi, laikam liku pirmoreiz un nemaz i nezināju, kā tas darāms. Galvenokārt jau tāpēc,ka Smārtam ir bērnudārza, skolas vai citu smalko ēdnīcu fobijas, kas neļauj naktīs gulēt, zinot, ka kaut kur ārā cauri zemei klusi laužas skābenes, kuras vēlāk var pārtap biedējošā virumā. Bet nu jau laikam Smārts bij apradis ar domu, ka virtuvē man neiet tik slikti kā sportā, tāpēc kaut kā saņemās un deva jāvārdu.

Tad nu parušinājos pa internetu (konkrētas adreses nav, jo nu, doooh, skābeņzupa) un sapratu, ka skābeņzupas minimums ir:

2 l ūdens
3 kartupeļi
1 – 2 saujas miežu putraimu
buljona kubiņš
divas lauru lapas
200 g skābeņu

Uzvārīju ūdeni, iekšā metu noskalotus putraimus un kubiņos sagrieztus kartupeļus un buljona kubiņu.
Kad kartupeļi gatavi (bet, ak, lūdzu, lai nešķīst vēl ārā), iemet sasmalcinātās (grieztās vai plūkātās) skābenes. Pavāra pāris minūtes. Gatavs!

BET neba nu tā to varēja atstāt.

Mazā škipsiņā indiešu sabji masala apsildīju
1 bundžiņu noskalotu turku zirņu
un piemetu
šķipsniņu melnās ajūrvēdas sāls (kas smaržo pēc cieti vārītām olām)

To pievienoju zupai kopā ar dažiem tofu (igauņu, ar ķiplokiem) kubiciņiem.
Pilnai laimei – maaaaziņa karotīte De Rit Organics majonēzes katrā šķīvī.

Es ēdu kā Emīls, jo man patiešām ļoooti garšoja. Smārts pārsteigs secināja: Kā skābeņzupa. Tikai garšīga.

Bilžu pagaidām nav, jo wordpress uz mani dusmīgs un lēns. Bet jūs iedomājieties skābeņzupu, tikai garšīgu un viss būs skaidrs.

Labu *

(O, pica gatava! Smārts iesaka notīt mēli ar izolenti, jo atkal jau būs sū*. Ak, Smārt. Es eju kost picā!)

pīrādziņu mīkla no delfu apcirkņiem

Tas nu reiz ir oficiāli – mēs mākam cept pīrāgus! Un viss pateicoties delfu forumā uzietai receptei un Smārta precizitātei un pacietībai. Viņš bij mīklas jaucējs un mīcītājs, es vairāk sitos ar novērošanu un pildījumu gudrošanu un taisīšanu.

Ūberlabā, detalizētā un precīzi ievērojamā pīrāgu mīklas recepte rodama šeit.
Tomēr, tomēr, kā mēs labi zinām, visas saites kādreiz var palikt nederīgas, ja to galā vairs nekas nekarājas. Tad nu drošības pēc postēju kopējumu. Nelaboju neko, lai skan īstās autores vārdi no sākuma do golam. :) Jā, un man žēl, ka nekur nav rodama refrence uz pīrādziņmeistaru. Tad nu dēvēšu viņu par pīrādziņu karalieni. Tātad – liels paldies Pīrādziņu Karalienei par recepti! Turpināt lasīt

svētku soišliks


Kopš saviem veģetārisma pirmsākumiem esmu meklējusi dažnedažādus veidus, kā cienījami pagatavot soišliku jebšu sojas “šašliku”. Visādi ir gājis, bet nu šis ir par labāko atzītais variants. Pēdējo gadu turas mūsu un ciemiņu topā. Te man bildēs būs sojas “steiki”, bet marināde un pagatavošana principā tā pati.


marinādei:

100 ml sojas mērces
100 ml tomātu pastas vai sulas
100 ml eļļas (vislabāk jau garšīgas)
100 ml vīna/ābolu etiķa, derēs arī citronu sula
2-3 ēd.k. sinepju vai 1-2 tējk. sinepju pulvera
2- 3 paprikas (būs smuki, ja paņems pa vienai no katras krāsas)
2-4 sīpoli (der visu veidu un krāsu, sarkanie gan būs vissmukākie, protams)
sāls, pipari pēc garšas Turpināt lasīt

Pīrādziņi ar sojas pildījumu


Būs vēl divas fūdfesta receptes, abas no Līgas recepšu gaņģiem un krājumiem.
Šeit – pīrādziņi. Runā Līga: Turpināt lasīt

zupa aka “kūpināto pupiņu soļanka”

vienīgā "soļankas" bilde.

Fūdfestā gatavojām arī “soļanku”. Lūk, vegijšefa Līgas ziņa vegatērijai šai sakarā: Turpināt lasīt

štovētie kāposti. kā pie mammas

Vēl viens fūdfesta galda  bestsellers bij Arietas gatavotie štovētie kāposti.
Lūk, viņas instrukcijas. (es tik copy/paste un pielikšu citu bildētas bildes):

Štovēti kāposti nudien ir ēdiens, kuru Latvijā prot gatavot gandrīz ikviens, kuram ir bāze ar ģimenes tradīcijām un, kurš nebaidās stāties pie plīts. Kā jau ar visu tradicionālo, katrs tomēr arī skābu kāpostu štovēšanai pieet mazliet atšķirīgi, lai arī garša bieži vien neatšķiras. Tad nu, kā to daru es – Turpināt lasīt

ķirbju mērce miltu mērces vietā

Fūdfesta vol.1. vēl viens ēdiens – ķirbju bezmiltu mērce.
Kaut kad jau esmu šo recepti minējusi, bet ar nelielu kaņepju piesitienu un ne vienu pašu kā galveno  stāru. Tad nu dosim to godu.

Bērnībā īstie svētki bija tad, kad uz galda parādījās mērces trauks (man vienmēr paticis, kā anglosakši to dēvē par mērces laivu). Tas nozīmēja, ka galdā celti arī kūpoši kartupeļi, karbonādes/kotletes, štovkāposti, visādi majonēzīgi salāti un citi labumi. Tai laikā man likās, ka bez baltās miltu mērces citu nemaz nav un nevar būt. Kur nu vēl kāds būtu domājis, ka tas nav labi figūrai, asinsvadu tīrībai un kam vēl ne.  Tai laikā man figūras toč vēl nebija un balto mērci strēbu karotēm vien.
Nu jau kādu laiku tādu mērci nedz ēdu, nedz arī gatavoju, tāpēc ļoti nostaļģiska sajūta mani sagrāba, kad kādu dienu, ķirbju krēmzupu vārot, sapratu, ka tās garša ļoti atsauc atmiņā to pašu mīļo bērnības mērci.
Nākamajā reizē pie sautētiem dārzeņiem jau meistaroju ķirbju mērci un sanāca gandrīz autentiski. Tikai vieglāk un aromātiskāk, kas ēdienam tomēr par sliktu nenāk. Turpināt lasīt

lēcu plācenīši/burgeri

Viens no fūdfesta galda dalībniekiem bija visu iemīļotie lēcu plācenīši. Taisnību sakot, mūsmājās tos sauc par pampāļiem, jo Guns viņus jauc ar falafelēm/falafeļiem, un to nosaukumu viņa latviskoja jau sen.  Tātad – pampāļi.
Brienot pa interneta dzīlēm var noprast, ka ASV ir ļoti iecienīti dažāda veida un paskata veģetārie burgeri, tad nu šī ir tikai viena versija no miljona.  Recepti kaut kad jau pasen uzraku jūtūbā, tagad nevaru vairs uziet, ļoti atvainojos visiem piekrāptajiem un nereferencētajiem autoriem.
Pampāļiem vajadzēs: Turpināt lasīt

kartupeļu pankūkas ar veselību

Nedēļās nogalē bijām ciemos pie mazās jūrnieces, kura svinēja savu vārda dienu. Ciemiņiem par godu jubilāre bija pārģērbusies reizes piecas, līdz atrada īsto svētku tērpu, savukārt viņas foršie vecāki bija sarūpējuši tik gardas un absolūti vegānas vakariņas, ka gribējās viņus pilnīgi sabučot par tādām rūpēm.

Vienu no ēdieniem sakārojās arī mums mājās izmēģināt – kartupeļu pankūkas ar linsēklām (tur arī tā veselība, kas virsrakstā minēta).
Es visā visumā esmu mega-mega kartupeļu fans, tos es ēdu visos iespējamos veidos un paskatos. Nu, un kartupeļu pankūkas ir favorītu favorīts jau kopš bērnu dienām.
Mana mamma vienmēr cepusi visgardākās pankūkas pasaulē, bet diemžēl ar olām, tāpēc nu jau kādu laiciņu man vairs tas gardums netiek. Tā nu sāku cept supervienkāršās pankūkas – uz rupjās rīves rīvēti kartupeļi (kuriem kārtīgi nospiesta sula) un sāls. Un viss.

Šoreiz pie rīvētajiem kartupeļiem un sāls iemetām arī sauju maltu linsēklu.

Es vēl mēģināju ākstīties un taisīt kaņepju sviestu ar kafijdzirnaviņu un piestas palīdzību, kas laikam tā īsti neizdevās. Garšoja jau labi, protams, un pankūkām bija tīkams kaņepju aromāts, bet  uz maizītes to manu “sviestu” smērēt īsti nevarētu.

Tad nu lūk – rupji rīvēti kartupeļi, maltas linsēklas, maltas/piestā grūstītas kaņepes, sāls un eļļa kopā izskatās šādi:

Klāt ēdām Smārta uzgudrotos salātus: topinambūrs, marinēts gurķis, redīsu un krešu diedzējumi, eļļas-baltvīnetiķa mērcīte.
UN
Slaveno ķiplokmērci, ko gatavo no visnegaršīgākās majonēzes pasaulē – Franča gavēņa majonēzes, kas kalpo kā ideāls, kledzīgs pamats šai mērcei. Mūsu ciemiņi ir mēģinājuši mājās atkārtot vienreizīgo ķiplokmērci, bet viņiem tas nav izdevies, jo viņu majonēzes gluži vienkārši ir pārāk labas un garšīgas. :D
Tātad: Franča majonēze gavēnim, sinepes, olīveļļa, mazliet ūdens, izspiests ķiploks, sāls/sojas mērce. Visu smuki samaisa, vēlams sablenderē un izmanto pēc vajadzības.

Zemsvītras piezīme:
Paldies šefpavāram dj Kompozītam par gardo pankūku ideju. Mēs iesim ciemos vēl!

kartupeļi ar bezmiltu mērci

Šoreiz no sērijas lēti, labi un mājīgi.
Es neesmu pārāk veselīgi un pareizi ēdošs cilvēks, jo pārāk bieži gribas ko sātīgu, ceptu, sāļu un kartupelīgu. Tādās dienās ļoti labi noder augstāk redzamais šķīvis – sutināti kartupeļi, krēmīga ķirbju mērce un apcepti sojas cīsiņi. Bonusā – skābu kāpostu salāti.

Kad sāku gatavot vakariņas, īsti nezināju, ko un kā metīšu katliņā. Pēdējo dienu laikā bij nācies saskrieties ar kaņepju sēklām kā dzīvajā tā tīmeklī, tāpēc nolēmu beidzot saņemties un  izmēģināt latviešu saknēm tik klasisko kombināciju – kaņepes/kartupeļi. Gribēju uzmeistarot arī bērnības miltu mērci bez miltiem un citām muļķībām, nolēmu, ka varbūt buljona kubiks noderēs, bet nevajadzēja pat. Par to liels sapriecājiens. Tad nu lūk, ko es beigās tomēr izmantoju (sanāca 3 porcijas – 2 vakariņām un viena Smārta termosam):

1 kg kartupeļu
2 glāzes ūdens
1 tējk. olīveļļas
sāls
pa zariņam rozmarīna un timiāna

1/2 kg ķirbja
2 mazi šalotes sīpoli (droši var aizstāt ar 1 parastu sīpolu vai neko)
1 gl ūdens
1 tējk. sojas mērce.
1 ēd.k. kaņepju sēklu
1 ēd. k. kaņepju eļļas
sāls pēc garšas

4 sojas cīsiņi
1/2 tējk. sabji masala garšvielu maisījuma
čin čin sojas mērces

Jau labu laiku kartupeļus nevāru, tik sautēju vien. Tas ir tā – kartupeļus kārtīgi noberžu (kamēr vēl var nemizot), sagriežu šķēlītēs un lieku lielā, dziļā pannā, kur jau sildās olīveļļa, piemetu sāli, mazliet pamaisu pa pannu, tad pievienoju ūdeni, parasti tik daudz, lai kartupeļi būtu nosegti, bet ne vairāk. Un tad vāru 10-15 min (atkarīgs no kartupeļu pasugas). Sanāk ātrāk, nekā lielos gabalus vārot un izdevīgāk ar, jo no sagrieztajiem kartupeļiem labāk izdalās ciete, kas ūdeni tā kā ietumē un sanāk ne tikai kartupeļi ēdami, bet arī pamats garšīgai mērcītei.

Tātad – liekam sautēties kartupeļus kopā ar pusi timiāna un pusi rozmarīna zariņa.

Mazā katliņā apcepina sīpolus, pievieno kubiciņos sagrieztu ķirbi (man bij pašu audzēts un vēl mīkstu mizu, tāpēc pat nemizoju), ūdeni, sāli un atlikušo timiānu/rozmarīnu. Tas sautēsies min 10-15, apmēram tāpat kā kartupeļi.

Ķeramies pie kaņepēm.

Man absolūti nebija nojausmas ko un kā ar tām darīt, biju dzirdējusi un lasījusi, ka pirms lietošanas jāgrauzdē. sacīts darīts – grauzdēšu, kamēr sāks lēkāt.Grauzdēju uz sausas pannas un maisu intensīvi, lai tik degt nesāk. Smaržot sāk diezgan aši, bet nelēkā, maitas. Kad sāk lēkāt, sāk arī pēc deguma ost. Sagrūžu daļu kaņepju piestā – jā, ir sadegušas. Nu, neko, Smārta mamma no tirgus atvedusi veselu maisu sēklu, mēģinās vēlreiz.

Lieku sausā pannā grauzdēties sēklas, ņemu nost tiklīdz sāk brūnēt un smaržot. Samaļu kafijdzirnaviņās un ir!

Kartupeļi metas jau gatavi, ķeros pie cīsiņiem – sagriežu ripiņās, metu pannā, kur nelielā eļļas daudzumā jau čibinās sabji masala (vai kas cits, asumu, pikantumu dodošs). Cīsiņus cep līdz tīkamai krāsai un kraukšķim, pašās beigās iešļaksta sojas mērci, aši apmaisa un ņem pannu nost no uguns.

Kad ķirbji mīksti, tos sablendē, pielej mazliet kartupeļūdens (lai būtu tumīgāka mērce), ieber kaņepju sēklas, pielej sojas mērci un ja ir un gribas – kaņepju eļļu. Visu kārtīgi samaisa un –  mērce gatava!

Skābos kāpostus samaisa ar eļļu (es izmantoju kaņepju atkal).

Mazā bļodiņā liek kartupeļus, pāri lej  ķirbju mērci, virsū dekoratīvi samētā cīsiņu ripas. Ja ir – šķipsnu kāda diedzējuma. Klāt uzēd skābos kāpostus un jūtas īstens patriots.